Strāva #13

“Strāvas” 13. numurs ir veltīts bojājuma estētikai, kļūdām un neglītajam mākslā. Pārfrāzējot Augustu Strindbergu, “tas, ko sauc par panākumiem, ir tikai gatavošanās turpmākām kļūdām”. Numurā atrodama Eināra Pelša, Kārļa Vērdiņa un Ievas Melgalves dzeja un dzejproza, Elīnas Vendijas Rībenas un Kristīnes Jučkovičas autobiogrāfiskā dzeja. Brazīļu rakstnieka Rubena Fonsekas īsproza Dena Dimiņa tulkojumā. Jāņa Joņeva nodeva šausmu žanram un Kārļa Vērdiņa sagatavotie Džoņa (Jāņa Silenieka) dzejoļi, kas ir nozīmīga padomju laikā noklusētās kvīru dzejas pirmpublikācija.

Kas tad, galu galā, notiek ar mūsu lamāšanās kultūru, ielu valodu? Ieva Melgalve īpaši šim numuram latviešu valodas elastību pārbauda praksē, tulkojot Denisa Kūpera garstāstu “Anāli fiksētais redaktors”, atklājot, pirmkārt, ka latviešu valoda arī šajā ziņā nav atpalikusi, un otrkārt, ka latviešiem līdz īsti pretīgai literatūrai vēl tālu. Numurā iekļauta radikālās rupjības poētikas pārstāves, ugandiešu dzejnieces Stellas Njanzi dzejoļi, kuros rupjība kļūst par protesta veidu, kā arī īpaši “Strāvai” rakstītais Jūlijas Dibovskas pētījums “Man ļoti sāpēja kāja, pārējiem ļoti sāpēja sirds”, kurā autore pievēršas padziļinātai vulgārās valodas izpētei latviešu prozā.

Numura vizuāļu autore ir itāļu māksliniece Viola Rama, kas pēta, kā sociālie tīkli un to algoritmi ietekmē mūsu paštēlu, ekspluatē dzimumu stereotipus un veido izpratni par skaisto. Žurnāla 13. numurs nav piemērots lasītājiem, kas jaunāki par 18 gadiem.

Numura atbildīgā redaktore – Elvīra Bloma, māksliniece – Viola Rama, dizains – Anete Krūmiņa.