Strāva #12
Strāva #12
Literatūras žurnāla "Strāva" 12. numurs piedāvā jaunāko dzejā un prozā, kā arī tekstus, kas sasaucas ar tēmu "Laikapstākļi literatūrā". Numura galvenā redaktore - Ieva Melgalve, māksliniece - Madara Kvēpa, dizainere - Anete Krūmiņa.
Numurā atradīsiet Andra Alpa, Ilzes Jansones un Laura Bērziņa prozu, Ievas Mences un Arta Ostupa dzeju, Laura Veipa Diānas Sjūsas un Elvīras Blomas Amita Madžmudāra atdzejojumus, Andas Baklānes, Ivara Šteinberga recenzijas par Roberta Vilsona un Sintijas Sudmales jaunākajām dzejas grāmatām, Kaspara Zalāna recenziju par Filipa K. Dika romānu, kā arī interviju ar psaulslaveno rakstnieci Joko Tavadu. Žurnālā publicēta arī Rūtas Lūsītes proza, autorei šī ir otrā publikācija un Evelīnas Mūrnieces, Dženas Andersones autobiogrāfiskie dzejoļi. Teorijas sadaļā - Ievas Melgalves tulkotā Adas Smailbegovičas eseja "Mākoņu rakstīšana un īpašību kustība".
"Mēs esam pieraduši pie laikapstākļiem kā fona, kamēr mūsu rīcība ir priekšplānā – kad, piemēram, Laura Bērziņa stāstā parādās ārpus mājas trakojošā vētra vai Andra Alpa stāstā visu klāj sniegs, mēs gandrīz automātiski nospriežam, ka šie laikapstākļi kaut ko “simbolizē”. Bet Timotij’ Morton’ grāmatā “Hiperobjekti” jau 2013. gadā raksta, ka šī ērtā pasaule, kur varēja nodalīt laikapstākļu “fonu” no realitātes “priekšplāna”, ir beigusies; tagad viss ir priekšplāns, un viss liecina par kaut kā katastrofāli milzīga klātbūtni mūsu eksistencē. Šķiet neiespējami naivi vienkārši vērot mākoņus un mēģināt aprakstīt to mainīgās, plūstošās formas, mēģināt radīt kategorijas kam tādam, kas nekad nepaliks uz vietas, nekad neatgriezīsies – bet kā kustībā mēs tik un tā nojaušam kādu ritmu un cēloņsakarības (Adas Smailbegovičas izvērstā teorija par mākoņu rakstību iedziļinās šajā mīkstajā arhitektūrā un blīvajā poētikā). Un, iespējams, skatot tikai “klimata pārmaiņas”, bet neredzot laikapstākļus, kas mums ir tieši priekšā, mēs kaut ko zaudējam." Redaktora slejā raksta Ieva Melgalve.
Žurnālu finansiāli atbalsta VKKF