Strāva #9

Žurnāla “Strāva” devītajā numurā apkopotie teksti piedāvā ieskatu dažādu laiku bērnības redzējumos, kā arī teorētiskas apceres par bērnību, pieaugšanu, bērnu un jauniešu literatūru Latvijā. Numura galvenā redaktore – Anna Auziņa, ilustrāciju autors – Aigars Opincāns, dizains – Anete Krūmiņa.

“Pēdējā gadsimta laikā skatījums uz bērnu literatūrā un mākslā ir ļoti mainījies,” raksta Anna. ”Mākslas darbos tiek reprezentētas visai atšķirīgas bērnu pieredzes, lai gan dominē joprojām retrospektīva pieeja. Atskatīšanās uz sevi mazotnē arvien apcer personības attīstību, pamanot tās unikālās iezīmes jau agrīnā vecumā. Ir aizraujoši lasīt, kā pasauli uztvēris mazais Valters Benjamins – līdz šo ainu pierakstīšanai pagājušie gadi ir bijuši vajadzīgi, lai spētu redzējumu pārvērst vārdos. Kā uzsver Agnese Radziņa, Lindas Gabarajevas dzejā (numurā gan publicēti citi Gabarajevas dzejoļi, nekā Radziņa recenzē) bērns kā subjekts dominē pār mātbūšanas tēmu. Reinis Pelle Karlsons daudzviet runā no mazliet lielāka bērna pozīcijas. Čaildisma koncepta ieviesējs Džons Vols aplūko humanitāro zinātņu problemātiku saistībā ar izteikšanās tiesībām pašiem bērniem. Viņa raksts līdz ar vairākiem citiem šī “Strāvas” numura materiāliem atgādina, cik daudziem bērniem visā pasaulē joprojām tiek darīts pāri. Šādā kontekstā numura tematikā nav lieka nedz Katrīnas Rudzītes refleksija par raganu tēmu recenzijā par Dainas Tabūnas jauno romānu, nedz arī Henrika Eliasa Zēgnera intervija ar Oksanu Zabužko. Sākot jau ar eposiem un “Donu Kihotu”, bet jo īpaši ar Augustīna “Atzīšanos”, pieaugšanas stāsts ir viens no izplatītākajiem sižetiem Rietumu literatūrā. Interesantu katru no šiem stāstiem padara nevis pati pieaugšana, bet gan konteksts. Pēdējā gadsimta laikā iespēja uzrakstīt savu stāstu vairs nav tikai baltu kungu privilēģija. Atēnas Farohzādas un Majas Lē Langvedas dzejā atspoguļotas citā kultūrā dzimušas meitenes iesakņošanās grūtības Eiropā, kur viņa nonākusi ne pēc savas izvēles, bet Santas Irbes romāna fragmentā šo dzejnieču vienaudze Latvijā piedzīvo situāciju, kuras ētisko nepareizību dziļi izjūt, lai gan no savas pozīcijas nespēj formulēt īsto iemeslu. Renē Pūce esejā citstarp norāda uz gadījumiem, kad stāstītājs ir bērns, bet pieaugušais lasītājs zina ko vairāk – un bieži šī zināšana ir sāpīga. Visbeidzot gribu pieminēt, ka izjūtu īpašu gandarījumu par tēvbūšanas tēmas ienākšanu Arta Ostupa jaunākajā dzejā, kā arī par rotaļīgo prieku Arvja Vigula konceptuālās dzejas ciklā.”

Literatūras žurnāla “Strāva” iznākšanu finansiāli atbalsta VKKF.