Strāva aicina sievietes nekautrēties runāt par sevi un iesūtīt autobiogrāfiskus dzejoļus!
Share
Žurnāla 8. numurā iespējams lasīt zviedru dzejnieces Sonjas Okesones dzejoli “Autobiogrāfija”, kas tapis kā atbilde – pastišs amerikāņu dzejnieka, bītņika Lorensa Ferlingeti dzejolim ar tādu pašu nosaukumu. Žurnālā lasāmas arī latviešu dzejnieču versijas.
Aicinām lasītājas iedvesmoties no Okesones dzejoļa, rakstīt savu “Autobiogrāfiju” un sūtīt to Strāvas redakcijai. Dzejolī nav jāapraksta personīgi pieredzētais, tas var būt arī sakompilēts teksts, vispārējs liriskais “es”, kas izdzīvo patiesu dzīvi, un tieši tā arī dzejolis tiks vērtēts – kā mākslas darbs, nevis kā pieredzes stāsts. Labākie dzejoļi tiks publicēti žurnālā “Strāva” un to autores par publikāciju saņems autoratlīdzību.
Redakcijas e-pasta adrese: lidzstrava@gmail.com
Zviedru dzejniece Sonja Okesone dzimusi 1926. gadā Gotlandes salā un viņa ir viena no nozīmīgākajām “jaunās vienkāršības” virziena pārstāvēm Zviedrijā 1960. gados, kas būtiski ietekmējusi nākamo paaudžu feministisko dzeju. Par viņas nozīmīgāko dzejoļu krājumu tiek uzskatīts “Miers mājās” (Husfrid, 1963), kurā iekļauts arī dzejolis “Autobiogrāfija” – vienkāršā valodā, uzskatījuma veidā sarakstīta amerikāņu dzejnieka, bītņika Lorensa Ferlingeti dzejoļa parafrāze – pastišs. Ferlingeti savā “Autobiogrāfijā” apraksta baltā vīrieša nedienas, kas 1960. gadu zviedru mājsaimniecei šķiet gluži jaukas, ja tās salīdzina ar tā laika sieviešu ikdienu. Lai gan dzejolis nebija autobiogrāfisks tādā ziņā, ka tiešā veidā atainoja autores dzīves notikumus, tajā reālistiski aprakstīta tā laika zviedrietes dzīve.
Sonja Okesone
Autobiogrāfija
(replika Ferlingeti)
Pa dienu es dzīvoju mierīgu dzīvi
Drotninggātanā 83.
Šņaucu bērniem degunus un mazgāju grīdas,
spodrinu vara kastroļus
un vāru biezeņus, un desas.
Es dzīvoju mierīgu dzīvi
netālu no metro.
Esmu zviedriete.
Man bija zviedriska bērnība.
Es zem segas lasīju medicīnas rokasgrāmatu
un darbojos baptistu
jaunatnes savienībā.
Es sapņoju iestāties korī
un dziedāt ģitāras pavadībā
sveču liesmiņu ieskauta.
Sapņoju piedalīties Lūcijas dienas svinībās
un dziedāt ģitāras pavadībā.
Man piederēja divas Alises Babsas plates
un sporta jaka ar rāvējslēdzēju,
kas reiz bija tēta bikses.
Es strādāju kafejnīcā,
kur bija spoguļi, pirmā klase
un pagalmā cūkkūts.
Es joprojām saožu žurku smaku,
aveņu glazūras smaržu un sieru,
īpašnieks bija arī piena pārraugs.
Es biju tipisks bērnelis.
Es raku ejas zem sniega.
Sēdēju zem birstošām ābeles ziedlapiņām
un gaidīju Pastardienu.
Mani pieķēra nomaļā laukstrādnieka istabā
mājupceļā no jaunatnes savienības.
Es vēstuļu kursā apguvu stenogrāfiju
un uz bloknota švīkāju
žurnālu vāku meitenes.
Es sēdēju iesnigušā gāzes ģeneratora auto,
kas brauca pakaļ baltiešu bēgļiem.
Vīri ar samocītām plaušām,
kas joprojām vaidēja pēc ūdens.
Kāda sieviete ar aci, kas
nokarājās pār vaigu kā asiņaina ola.
Esmu ēdusi torti ar putukrējumu
akurātās šūšanas pulciņa pēcpusdienās
un dzērusi pārdomātu sarkanvīnu
starp akurātiem literātiem
divrindu pogu uzvalkos.
Esmu gājusi uz pulciņiem Inifrån
un apmeklējusi Moderno liriku,
kur konservatīvo vadoņa sieva
vienīgā tika pie vārda.
Esmu sēdējusi stikla būrī,
kur laiks neļāvās, lai to nosit,
un izmēģinājusi laimi sarkanā namiņā
ar Amoru viesistabā
un Marsu guļamistabā.
Es nekad neesmu apmeklējusi Saules krastu
vai nokļuvusi Svētajā pilsētā,
un patiešām īpaši neceru
to kādreiz pagūt.
Esmu sēdējusi aiz autobusa rūtīm
un vērojusi, kā bērneļi spēlē pang-pang
uz piemiņas akmens Varšavas geto.
Esmu dabūjusi apsaldējumu čulgas
Uz āra deju grīdām.
Esmu klausījusies Jularbo Junior
un Rūnes grupu.
Man te īpaši nepatīk,
taču es negribu arī atgriezties tur,
no kurienes nāku.
Es vienmēr esmu stopējusi, stopējusi, stopējusi.
Esmu gremdējusies sāpēs kopā
ar “Mazo melno Sāru”.
Mana mamma gandrīz vienmēr ir bijusi debesīs,
uz kurieni nevar nopirkt biļeti.
Un savā ciemā esmu vērojusi, kā miesnieks
spēlē ērģeles resniem, svētītiem pirkstiem
bijušajā dzelzceļa viesnīcā,
kamēr viņa līgava ārā klejoja,
pavisam citāda gara apsēsta.
Man ir bijusi slepena dēka
ar manu elku
Klārku Geiblu.
Es pa dienu dzīvoju mierīgu dzīvi
Drotninggātanā 83,
klausīdamās kaimiņienē, kas plosās
ar savu viltīgo slotu.
Reiz es devos projām
no omulīgiem kaktiņiem trīsistabniekā,
taču nokļuvu citā trīsistabniekā.
Pārbaužu man kļuva par daudz.
Esmu vingrinājusies pielāgoties,
izlikties un blēdīties.
Man nav spārnu,
toties ir labi attīstīts kupris.
Es bāžu degunu visās šķirbās,
it kā tur būtu izeja.
Es plivinos un plivinos, taču kupris
traucē manām kustībām.
Sievietēm nevajag neko izpētīt.
Viņām jāpaliek tur, kur tās ir.
Mamma man nemitīgi atgādina visu,
par ko man jābūt pateicīgai.
Vēderā nemiers.
Es atpūšos.
Esmu piedalījusies.
Esmu smagi nopūlējusies
ar savu mazo dzīvīti.
Esmu vērusi nepareizās durvis.
Esmu redzējusi, kā pacifists izvaro pienotavas strādnieci.
Esmu redzējusi, kā virējai
nolaiž asinis
virs samazgu spaiņa.
Esmu dzirdējusi, kā mans mirstošais bērns
svešādi ķiķina
zem manas svešādās rokas.
Esmu gulējusi bez miega mazā pilsētā,
kur koki tikai nopūtās un nopūtās.
Esmu dzirdējusi nemierīgus kokus
maujam kā miglas zvanus.
Mani ir puņķainu vadājuši apkārt
pa visām tām elles žēlsirdības institūcijām.
Esmu bijusi vietās, kur sirds
ir reducēta par sūknēšanas mašīnu.
Kāds klusums, kādi tikšķi, kāda dipoņa!
Sievietes bālām rokām,
sapinušās starp dzijas šķeterēm.
Esmu redzējusi skulptūras no miesas un sapņiem.
Esmu redzējusi dzīvus akmeņus.
Kādu vecomāti, kas ar paceltu lukturi
rādīja zvejniekam ceļu uz krastu.
Jaunu dzejnieku, kuru iezīmējusi smaga slimība.
Un meiteni aborta klīnikā
ar neproporcionālu
kausveida seju.
Es nešaubos, ka Zviedrija
ir vikingu zeme.
Esmu redzējusi sievietes strādājam astoņpadsmit stundu dienā,
lai iegūtu misiņa izrotātu TV aparātu.
Viņu sapnis ir sarunu šovs Hylands Hörna.
Viņām neizdevās iestāties korī.
Es pa dienu dzīvoju mierīgu dzīvi
Drotninggātanā 83,
vingrinādamās angļu valodā.
Esmu izlasījusi “Uz kraujas rudzu laukā”
ar makulatūrā atrastas vārdnīcas palīdzību
un ievērojusi skumjo līdzību
starp Ņujorkas skolaspuiku
un Stokholmas mājsaimnieci,
aizmirstu ačgārnībā,
raustīgās kustībās,
bez glābēja.
Es katru dienu izlasu redaktoru slejas
un nopietni cenšos
sekot līdzi debatēm par izglītību.
Es lasu, ka Zviedru akadēmija
var pati paturēt savas balvas.
Es redzu, ka ar nomierinošām tabletēm
ir nogalināts kāds bērns.
Es redzu, ka tuvojas jauns karš,
un lūdzoši aizšķiru prom
šīs lapas.
Es lasu sēru sludinājumus
un jūtu atvieglojumu
par tiem, kuri to nepiedzīvos.
Es meklēju veselu garu
veselā miesā.
Esmu pataupījusi vismaz simt avīžu Dagens Nyheter
un patiešām kādu dienu
domāju kārtīgi sekot līdzi šīm debatēm.
Es redzu, kā jauns karš
aizveļas pār melnbaltajām lappusēm.
Es izskrēju ārā agrajā mijkrēslī
un gribēju izstiept roku caur debesīm,
taču aizsteidzos atpakaļ mājās,
lai nepiededzinātu kartupeļus.
Es saskatu līdzību starp sevi
un kartupeļiem.
Pie mazākās pagraba gaismiņas šie taustīgie stublāji.
Bet sargies no triecieniem.
Sargies no aukstuma.
Esmu dzīvojusi ieliņā,
kas ir par šauru jau tā saspiestai elpai.
Esmu mazgājusi traukus vilcienā caur Ongermanlandi
aiz aizvērta tualetes loga.
Esmu rakstījusi kaislīgas vēstules
nezināmiem adresātiem.
Esmu klausījusies oratoriju “Spoguļu zālē”.
Esmu redzējusi ubagojošus bērnus
badainos pūļos
no kinoteātra mīkstā sēdekļa.
Esmu viņus redzējusi.
Es esmu māte.
Es tur biju.
Taču es
necietu pietiekami stipri.
Esmu zviedriete.
Man ir pienākusi vēsts no slimokases.
Es raudu savā istabā.
Es miršu no vēža.
Mani veido apstākļi.
Es vedu ierakumu karu ar sevi pašu
uz pārpalikušās kartes.
Un man ir plāni!
Man ir meita,
kurai priekšā ir nākotne.
Varbūt es nopirkšu sev kapavietu.
Es tikai dažkārt
esmu lietojams mājsaimniecības priekšmets.
Es nekad neturu solījumus.
Es redzu gaidas
savā bērnišķajā spogulī,
it kā gaidītu Ziemassvētku eglīti.
Es pa dienu dzīvoju mierīgu dzīvi
pāri pagalmam Drotninggātanā 83,
vērodama savas sijas.
Es domāju par savu māsu
kas rūpīgi tamborē katlu lupatiņas,
un svaiņa atmodinātajām
smadzeņu rievām.
Es domāju par savu brāli,
kas ir kanibāls.
Es cepu savus cepešus.
Es mazgāju rokas.
Esmu dzirdējusi vientuļo kliedzienu,
ko izgrūž kāds pusapēstais kaut kur savvaļā.
Es esmu sieviete.
Es esmu viņa.
Taču es
necietu pietiekami stipri.
Es iegāju iekšā un aizvēru durvis.
Es sēžu savā ērtajā krēslā.
Es apciemoju lietišķos veikalus
kur pērku savas sterilās
piedienības karameles.
Esmu rakstījusi dzejoļus ar pārdomu vērtām
pauzēm un komatiem.
Es pārvēršu maizi akmeņos.
Man patīk, ka man sasien rokas uz muguras.
Man patīk, ka mēma āda ir
nostiepta man pār seju,
un es fantazēju par mazu nazīti
starp zobiem.
Esmu sajutusi,
kā vemju sev rīklē
un kā mana mēle izslīd ārā,
nelietojama ādas lupata.
Kur lai atrodu instrumentu
visam manī sasmakušajam gaisam?
Esmu dubļaina kurpe
uz pārpildītas ielas.
Esmu klaiņojošs suns,
pilns ar uzmācīgu mīlestību
starp vienaldzīgām dubļainām kurpēm.
Es saskatu līdzību starp sevi
un kartupeļiem.
Esmu jutusi, kā iekšēji pūstu
rudens lietū.
Esmu dzirdējusi laulātos pārus
uz putu matračiem, kas pasūtīti pēc mēra,
žēlojamies par piedzīvojumu trūkumu.
Es saprotu viņu apnikumu.
Esmu jutusi glāstus,
lipīgus kā košļājamā gumija.
Es iesnaužos uz baseina malas.
Es gaidu
kopā ar garlaicības mocītajām mātēm.
Es redzu viņu vīrus
atripinām savos tautasvāģos
pa iebrauktajām risēm.
Viņiem ir spīdīgi neilona krekli
un aizmugurē mazi ādas spilventiņi.
Viņiem ir muļķudroši hronometri
un rētaudiem pilni skatieni,
un es to sajūtu
savā pašas nemiera mocītajā sejā.
Es dzīvoju mierīgu dzīvi,
lasu cildinājumus eksistencei,
ko raksta kāds, kurš nav cietis pietiekami stipri.
Es atkārtoju savus jokus.
Es cīnos ar savu ļengano ādu.
Es biju neglītais pīlēns,
kurš tā arī nepārvērtās par gulbi.
Vai man tolaik bija spārni?
Es sajūtu apdegumu sāpes.
Es uzlieku plāksteri ar savu ļauno kupri.
Es meklēju savu mazo nazīti,
kurš jau sen ir rūsas saēsts
un samīdīts sadzeltējušā zālē.
Atdzejojusi Dace Deniņa