Uzmanību! Atkārtoti izsludināts "Atbilžu" konkurss

Uzmanību! Atkārtoti izsludināts "Atbilžu" konkurss

Uzmanību! Pēc daudzkārtēja lasītāju aicinājuma, žurnāls “Strāva” izsludina atkārtotu “Atbilžu” konkursu! Atgādināsim, ka sākot ar žurnāla 8. numuru, “Strāvā” bija iespējams lasīt sieviešu autobiogrāfiskus dzejoļus, kas 2025. gadā tika apkopoti dzejas krājumā “Atbildes”. Grāmata šobrīd ir jau izpirkta, bet interese par to nav mazinājusies. 

Autori tiek aicināti iedvesmoties no zviedru dzejnieces Sonjas Okesones dzejoļa “Autobiogrāfija”, kas tapis kā atbilde – pastišs amerikāņu dzejnieka, bītņika Lorensa Ferlingeti dzejolim ar tādu pašu nosaukumu. 

Atšķirībā no iepriekšējā konkursa, šoreiz tekstus iesūtīt var ikviens, neatkarīgi no dzimuma. Un, lai gan dzejolis tiks vērtēts kā mākslas darbs, nevis kā pieredzes stāsts, tam tomēr jāatbilst autobiogrāfiskās dzejas uzstādījumam. Labākie darbi tiks publicēti jaunā “Mazo Strāvu” sērijas grāmatā “Atbildes II” un autori par publikāciju saņems atlīdzību.

Redakcijas e-pasta adrese: lidzstrava@gmail.com

 Zviedru dzejniece Sonja Okesone dzimusi 1926. gadā Gotlandes salā un viņa ir viena no nozīmīgākajām “jaunās vienkāršības” virziena pārstāvēm Zviedrijā 1960. gados, kas būtiski ietekmējusi nākamo paaudžu feministisko dzeju. Par viņas nozīmīgāko dzejoļu krājumu tiek uzskatīts “Miers mājās” (Husfrid, 1963), kurā iekļauts arī dzejolis “Autobiogrāfija” – vienkāršā valodā, uzskatījuma veidā sarakstīta amerikāņu dzejnieka, bītņika Lorensa Ferlingeti dzejoļa parafrāze – pastišs. Ferlingeti savā “Autobiogrāfijā” apraksta baltā vīrieša nedienas, kas 1960. gadu zviedru mājsaimniecei šķiet gluži jaukas, ja salīdzina ar sieviešu ikdienu. Lai gan dzejolis nebija autobiogrāfisks tādā ziņā, ka tiešā veidā atainoja autores dzīves notikumus, tajā reālistiski aprakstīta tā laika zviedrietes dzīve.

 

Sonja Okesone

Autobiogrāfija

(replika Ferlingeti)

 

Pa dienu es dzīvoju mierīgu dzīvi

Drotninggātanā 83.

Šņaucu bērniem degunus un mazgāju grīdas,

spodrinu vara kastroļus

un vāru biezeņus, un desas.

 

Es dzīvoju mierīgu dzīvi

netālu no metro.

Esmu zviedriete.

Man bija zviedriska bērnība.

Es zem segas lasīju medicīnas rokasgrāmatu

un darbojos baptistu

jaunatnes savienībā.

Es sapņoju iestāties korī

un dziedāt ģitāras pavadībā

sveču liesmiņu ieskauta. 

Sapņoju piedalīties Lūcijas dienas svinībās 

un dziedāt ģitāras pavadībā.

 

Man piederēja divas Alises Babsas plates

un sporta jaka ar rāvējslēdzēju,

kas reiz bija tēta bikses.

Es strādāju kafejnīcā,

kur bija spoguļi, pirmā klase

un pagalmā cūkkūts.

Es joprojām saožu žurku smaku,

aveņu glazūras smaržu un sieru,

īpašnieks bija arī piena pārraugs.

 

Es biju tipisks bērnelis.

Es raku ejas zem sniega.

Sēdēju zem birstošām ābeles ziedlapiņām

un gaidīju Pastardienu.

Mani pieķēra nomaļā laukstrādnieka istabā

mājupceļā no jaunatnes savienības.

Es vēstuļu kursā apguvu stenogrāfiju 

un uz bloknota švīkāju

žurnālu vāku meitenes.

Es sēdēju iesnigušā gāzes ģeneratora auto,

kas brauca pakaļ baltiešu bēgļiem. 

Vīri ar samocītām plaušām,

kas joprojām vaidēja pēc ūdens.

Kāda sieviete ar aci, kas

nokarājās pār vaigu kā asiņaina ola.

 

Esmu ēdusi torti ar putukrējumu

akurātās šūšanas pulciņa pēcpusdienās

un dzērusi pārdomātu sarkanvīnu

starp akurātiem literātiem

divrindu pogu uzvalkos.

Esmu gājusi uz pulciņiem Inifrån

un apmeklējusi Moderno liriku,

kur konservatīvo vadoņa sieva

vienīgā tika pie vārda.

 

Esmu sēdējusi stikla būrī,

kur laiks neļāvās, lai to nosit,

un izmēģinājusi laimi sarkanā namiņā

ar Amoru viesistabā 

un Marsu guļamistabā.

Es nekad neesmu apmeklējusi Saules krastu

vai nokļuvusi Svētajā pilsētā,

un patiešām īpaši neceru

to kādreiz pagūt.

Esmu sēdējusi aiz autobusa rūtīm

un vērojusi, kā bērneļi spēlē pang-pang

uz piemiņas akmens Varšavas geto.

 

Esmu dabūjusi apsaldējumu čulgas 

Uz āra deju grīdām. 

Esmu klausījusies Jularbo Junior

un Rūnes grupu.

Man te īpaši nepatīk,

taču es negribu arī atgriezties tur,

no kurienes nāku.

Es vienmēr esmu stopējusi, stopējusi, stopējusi.

 

Esmu gremdējusies sāpēs kopā

ar “Mazo melno Sāru”.

Mana mamma gandrīz vienmēr ir bijusi debesīs,

uz kurieni nevar nopirkt biļeti.

Un savā ciemā esmu vērojusi, kā miesnieks

spēlē ērģeles resniem, svētītiem pirkstiem

bijušajā dzelzceļa viesnīcā,

kamēr viņa līgava ārā klejoja,

pavisam citāda gara apsēsta.

Man ir bijusi slepena dēka

ar manu elku

Klārku Geiblu.

 

Es pa dienu dzīvoju mierīgu dzīvi

Drotninggātanā 83,

klausīdamās kaimiņienē, kas plosās

ar savu viltīgo slotu.

Reiz es devos projām

no omulīgiem kaktiņiem trīsistabniekā,

taču nokļuvu citā trīsistabniekā.

Pārbaužu man kļuva par daudz.

Esmu vingrinājusies pielāgoties,

izlikties un blēdīties.

Man nav spārnu,

toties ir labi attīstīts kupris.

Es bāžu degunu visās šķirbās,

it kā tur būtu izeja.

Es plivinos un plivinos, taču kupris

traucē manām kustībām.

 

Sievietēm nevajag neko izpētīt.

Viņām jāpaliek tur, kur tās ir.

Mamma man nemitīgi atgādina visu,

par ko man jābūt pateicīgai.

 

Vēderā nemiers.

Es atpūšos.

Esmu piedalījusies.

Esmu smagi nopūlējusies

ar savu mazo dzīvīti.

Esmu vērusi nepareizās durvis.

Esmu redzējusi, kā pacifists izvaro pienotavas strādnieci. 

Esmu redzējusi, kā virējai

nolaiž asinis

virs samazgu spaiņa.

Esmu dzirdējusi, kā mans mirstošais bērns

svešādi ķiķina

zem manas svešādās rokas.

 

Esmu gulējusi bez miega mazā pilsētā,

kur koki tikai nopūtās un nopūtās.

Esmu dzirdējusi nemierīgus kokus

maujam kā miglas zvanus.

Mani ir puņķainu vadājuši apkārt

pa visām tām elles žēlsirdības institūcijām.

Esmu bijusi vietās, kur sirds

ir reducēta par sūknēšanas mašīnu.

Kāds klusums, kādi tikšķi, kāda dipoņa!

Sievietes bālām rokām,

sapinušās starp dzijas šķeterēm.

 

Esmu redzējusi skulptūras no miesas un sapņiem.

Esmu redzējusi dzīvus akmeņus.

Kādu vecomāti, kas ar paceltu lukturi

rādīja zvejniekam ceļu uz krastu.

Jaunu dzejnieku, kuru iezīmējusi smaga slimība.

Un meiteni aborta klīnikā

ar neproporcionālu

kausveida seju.

Es nešaubos, ka Zviedrija

ir vikingu zeme.

Esmu redzējusi sievietes strādājam astoņpadsmit stundu dienā,

lai iegūtu misiņa izrotātu TV aparātu.

Viņu sapnis ir sarunu šovs Hylands Hörna.

Viņām neizdevās iestāties korī.

 

Es pa dienu dzīvoju mierīgu dzīvi

Drotninggātanā 83,

vingrinādamās angļu valodā.

Esmu izlasījusi “Uz kraujas rudzu laukā”

ar makulatūrā atrastas vārdnīcas palīdzību

un ievērojusi skumjo līdzību

starp Ņujorkas skolaspuiku

un Stokholmas mājsaimnieci,

aizmirstu ačgārnībā,

raustīgās kustībās,

bez glābēja.

 

Es katru dienu izlasu redaktoru slejas

un nopietni cenšos

sekot līdzi debatēm par izglītību.

Es lasu,  ka Zviedru akadēmija

var pati paturēt savas balvas.

Es redzu, ka ar nomierinošām tabletēm 

ir nogalināts kāds bērns.

Es redzu, ka tuvojas jauns karš,

un lūdzoši aizšķiru prom

šīs lapas.

Es lasu sēru sludinājumus

un jūtu atvieglojumu

par tiem, kuri to nepiedzīvos.

 

Es meklēju veselu garu

veselā miesā.

Esmu pataupījusi vismaz simt avīžu Dagens Nyheter

un patiešām kādu dienu

domāju kārtīgi sekot līdzi šīm debatēm.

Es redzu, kā jauns karš

aizveļas pār melnbaltajām lappusēm.

 

Es izskrēju ārā agrajā mijkrēslī

un gribēju izstiept roku caur debesīm,

taču aizsteidzos atpakaļ mājās,

lai nepiededzinātu kartupeļus.

Es saskatu līdzību starp sevi

un kartupeļiem.

Pie mazākās pagraba gaismiņas šie taustīgie stublāji.

Bet sargies no triecieniem.

Sargies no aukstuma.

 

Esmu dzīvojusi ieliņā,

kas ir par šauru jau tā saspiestai elpai.

Esmu mazgājusi traukus vilcienā caur Ongermanlandi

aiz aizvērta tualetes loga.

Esmu rakstījusi kaislīgas vēstules

nezināmiem adresātiem.

Esmu klausījusies oratoriju “Spoguļu zālē”.

Esmu redzējusi ubagojošus bērnus

badainos pūļos

no kinoteātra mīkstā sēdekļa.

Esmu viņus redzējusi.

Es esmu māte.

Es tur biju.

Taču es

necietu pietiekami stipri.

 

Esmu zviedriete.

Man ir pienākusi vēsts no slimokases.

Es raudu savā istabā.

Es miršu no vēža.

 

Mani veido apstākļi.

Es vedu ierakumu karu ar sevi pašu

uz pārpalikušās kartes.

Un man ir plāni!

Man ir meita,

kurai priekšā ir nākotne.

Varbūt es nopirkšu sev kapavietu.

Es tikai dažkārt

esmu lietojams mājsaimniecības priekšmets.

Es nekad neturu solījumus.

Es redzu gaidas

savā bērnišķajā spogulī,

it kā gaidītu Ziemassvētku eglīti.

 

Es pa dienu dzīvoju mierīgu dzīvi

pāri pagalmam Drotninggātanā 83,

vērodama savas sijas.

Es domāju par savu māsu

kas rūpīgi tamborē katlu lupatiņas,

un svaiņa atmodinātajām

smadzeņu rievām.

Es domāju par savu brāli,

kas ir kanibāls.

Es cepu savus cepešus.

Es mazgāju rokas.

Esmu dzirdējusi vientuļo kliedzienu,

ko izgrūž kāds pusapēstais kaut kur savvaļā.

Es esmu sieviete.

Es esmu viņa.

Taču es 

necietu pietiekami stipri.

 

Es iegāju iekšā un aizvēru durvis.

Es sēžu savā ērtajā krēslā.

Es apciemoju lietišķos veikalus

kur pērku savas sterilās

piedienības karameles.

Esmu rakstījusi dzejoļus ar pārdomu vērtām

pauzēm un komatiem.

Es pārvēršu maizi akmeņos.

Man patīk, ka man sasien rokas uz muguras.

Man patīk, ka mēma āda ir

nostiepta man pār seju,

un es fantazēju par mazu nazīti

starp zobiem.

 

Esmu sajutusi,

kā vemju sev rīklē

un kā mana mēle izslīd ārā,

nelietojama ādas lupata.

Kur lai atrodu instrumentu

visam manī sasmakušajam gaisam?

Esmu dubļaina kurpe

uz pārpildītas ielas.

Esmu klaiņojošs suns,

pilns ar uzmācīgu mīlestību 

starp vienaldzīgām dubļainām kurpēm.

 

Es saskatu līdzību starp sevi

un kartupeļiem.

Esmu jutusi, kā iekšēji pūstu

rudens lietū.

 

Esmu dzirdējusi laulātos pārus

uz putu matračiem, kas pasūtīti pēc mēra,

žēlojamies par piedzīvojumu trūkumu.

Es saprotu viņu apnikumu.

Esmu jutusi glāstus,

lipīgus kā košļājamā gumija.

Es iesnaužos uz baseina malas.

Es gaidu

kopā ar garlaicības mocītajām mātēm.

Es redzu viņu vīrus

atripinām savos tautasvāģos

pa iebrauktajām risēm.

Viņiem ir spīdīgi neilona krekli

un aizmugurē mazi ādas spilventiņi.

Viņiem ir muļķudroši hronometri

un rētaudiem pilni skatieni,

un es to sajūtu

savā pašas nemiera mocītajā sejā.

 

Es dzīvoju mierīgu dzīvi,

lasu cildinājumus eksistencei,

ko raksta kāds, kurš nav cietis pietiekami stipri.

Es atkārtoju savus jokus.

Es cīnos ar savu ļengano ādu.

Es biju neglītais pīlēns,

kurš tā arī nepārvērtās par gulbi.

Vai man tolaik bija spārni?

Es sajūtu apdegumu sāpes.

Es uzlieku plāksteri ar savu ļauno kupri.

Es meklēju savu mazo nazīti,

kurš jau sen ir rūsas saēsts

un samīdīts sadzeltējušā zālē.

 

Atdzejojusi Dace Deniņa

 

Atpakaļ uz jaunumiem

Pievieno komentāru

Lūdzu, ņemiet vērā, ka komentāri pirms publicēšanas ir jāapstiprina.